Katru rītu pieceļoties izeju cauri pulvera rindiņai,kas dod man dzivē iedvesmu ,atver acis košākai dzīvei šajā brīnumu pilnajā pasaulē,kur viss apkārt liekas tik pelēcīgi neinteresants un vienmuļš,kad dzīves saldās frāzes nodeldētas,kā vecas kurpes caur kurām samirkst kāju pirksti un drebuļi krata manu miesu caur kauliem spiežoties šīs pasaules sāpe ik vienā manā sirds pukstā,tad es redzu glābiņu tik vienā,baltā pulvera rindiņā,kas dod spārnus jaunam lidojumam uz pasauli,kur nav neviena,kas māca man,kā jālido ir pareizi,lai nenokristu šai pasaules brīnumainajā pelēcībā.
Jaunā laikmeta bērns.
he,murgs kaut kāds
AtbildētDzēst